Stēvijas auga dzimtene ir Dienvidamerika, un to bioloģiski pareizi dēvē par Stevia rebaudiana Bertoni. Tikai šie augi savās lapās ražo saldas garšas steviozīdu, mazkaloriju saldinātāju.
No kurienes nāk stēvijas augs?
Stēvijas augs (Stevia rebaudiana Bertoni) sākotnēji nāk no Dienvidamerikas, īpaši Paragvajas, Argentīnas un Brazīlijas plato. Tas aug daļēji mitrā klimatā, kur tas plaukst ar kupliem dzinumiem līdz pat viena metra augstumam.
Stēvija – siltumu mīlošā Dienvidamerikas
Stēvijas savvaļā augošās atradnes ir atrodamas Paragvajas, Argentīnas un Brazīlijas plakankalnēs. Šeit valda daļēji mitrs klimats, kam raksturīgs liels nokrišņu daudzums. Mērena temperatūra reti nokrītas zem divdesmit grādiem pēc Celsija. Augsnes šajā reģionā ir nedaudz skābas, mālainas, smilšainas un tāpēc labi drenētas. Tos uzskata par gandrīz neauglīgiem to zemā uzturvielu satura dēļ. Stēvija ir optimāli pielāgojusies šiem apstākļiem un savā dabiskajā formā attīsta kuplus dzinumus līdz vienam metram augstumā.
Taups daudzgadīgs
Tā kā stēvijas zari aug gandrīz nesazaroti, augam ir nepieciešams daudz gaismas, bet maz barības vielu, lai veidotu lapotni. Atkarībā no klimata, medus lapa plaukst savā dabiskajā vidē kā mūžzaļš augs vai nomet lapas vēsākā temperatūrā. Pēc tam stēvija ievelk dzīvības spēku atpakaļ lielajā potcelmā un uzdīgst svaigi un zaļi augstākā temperatūrā. Medus lapas galvenais ziedēšanas periods iekrīt vēlā rudenī. Mēslojumu veic vējš, kas gandrīz vienmēr valda uz plato un pārnēsā ziedputekšņus no viena zieda uz nākamo.
Eiropiešu jaunatklājums
Šveices dabaszinātnieks Moisés Giacomo “Santiago” Bertoni bija pirmais eiropietis, kurš pierobežā ar Brazīliju sastapa medus lapu. Sākumā viņam bija aizdomas, ka saldlapa ir iepriekš nezināma Eupatorium suga, jo tā ir līdzīga ūdens dostam, kuras dzimtene ir Eiropa. Tikai 20. gadsimta sākumā stēvija tika pareizi klasificēta un piešķirta tās latīniskais auga nosaukums par godu Bertoni.
Vietējie iedzīvotāji stēviju ir novērtējuši kopš neatminamiem laikiem
Stēviju ļoti augstu vērtē Dienvidamerikas pamatiedzīvotāji. Arī mūsdienās Dienvidamerikā dzīvojošie augu izmanto kā ļoti iedarbīgu dabīgu medikamentu un mate tējas saldināšanai. Otrā pasaules kara laikā, kad cukura trūka, saldo garšaugu kā cukura aizstājēju pirmo reizi izmēģināja Anglijā. Kopš 2011. gada 11. novembra stēvija ir atļauta arī ES kā pārtikas piedeva un tiek izmantota pārtikas produktos ar zemu cukura saturu.
Padomi un triki
Ēdienu un dzērienu saldināšanai varat izmantot svaigas stēvijas lapas, stēvijas ekstraktu vai stēvijas pulveri. Visus šos saldinātājus varat pagatavot pats no auga lapām.
